[‘mobil] galerija 30

17.10.2026–31.01.2027

17. oktobrī Tartu Mākslas muzejā tiks atklāta izstāde, kas pēc 30 gadu pārtraukuma atkal pulcēs mākslinieku kolektīvu. Vienā zālē tiks izstādīti pirms 30 gadiem tapuši un pavisam jauni mākslas darbi.

[‘mɔbil] galerija (1995–1998) bija tā laika mākslas studentu un pasniedzēju Pētera Linnapa (Peeter Linnap) un Eves Kīleres (Eva Kiiiler), tolaik Linnapas, kopīgs projekts. Grupas pirmsākumi meklējami laikmetīgās mākslas un mākslas teorijas lekcijās, ko vadīja Pēteris Linnaps, kurš bija sācis strādāt Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas centrā. Pēteris pie centra durvīm piestiprināja izkārtni ar uzrakstu „Gaumes fakultāte” (Faculty of Taste), un tieši tur izvērtās spraigas debates un diskusijas pēc darba laika. Pateicoties šīm diskusijām un dalībai Sāremā biennāles 1995. gada studentu izstādē „Vēstures artelis“, kas bija daļa no biennāles „Vēstures fabrika/ Fabrique d’Histoire“, studenti Marko Laimres (Marco Laimre) vadībā 1995. gada oktobrī nolēma turpināt kopīgi strādāt ar nosaukumu [‘mɔbil] galerija. Tobrīd viņi vēl nenojauta, kādu ietekmi atstās uz Igaunijas mākslas vēsturi.

Nosaukums [‘mɔbil] galerija apzīmēja pašu studentu kūrētas izstādes, kas brīvi darbojās ārpus oficiālo mākslas institūciju ietvariem. [‘mɔbil] manifestā bija teikts: „Pilnīga neatkarība, ko uzsver gan mūsu nosaukuma nemainīgas rakstības trūkums (tas tiek atveidots tikai fonētiskajā transkripcijā), gan pastāvīgas atrašanās vietas neesamība, ļauj [‘mɔbil] galerijai būt elastīgai un piedāvāt jaunākās idejas mākslā. /…/ [‘mɔbil] galerija eksponē intelektuālu, sociāli orientētu mākslu. Šo stilistisko ievirzi var uzskatīt par vienu no galvenajiem galerijas pastāvēšanas iemesliem. [‘mɔbil] galerija ir kopīgs projekts mākslinieku grupai, kas augstu vērtē mākslas sociālo vēstījumu.”

Daudzi mākslinieki, kuri kā studenti piedalījās [‘mɔbil] galerijas darbībā, vēlāk kļuva par ievērojamām personībām Igaunijas mākslas vidē: Marko Laimre (Marco Laimre), Pireta Reni (Piret Räni), Lennarts Mends (Lennart Mänd), Andruss Kēresārs (Andrus Kõresaar), Margota Kaska (Margot Kask), Killu Sukmita (Killu Sukmit), Mari Lānemetsa (Mari Laanemets), Martins Pedaniks (Martin Pedanik), Pija Rubere (Piia Ruber), Renē Haljasmē (Rene Haljasmäe), Anderss Hērms, Kadrija Kangilaski (Kadri Kangilaski), Jaspers Zova (Jasper Zoova), Kristjans Mendmā (Kristjan Mändmaa), Anne-Daniela Rodžersa (Anne-Daniela Rodgers (tolaik Sāliste) un Mare Tralla (Mare Tralla). Līdzdarbojās arī par mākslas zinātniekiem studējošie Andress Herms (Anders Härm) un Mari Kartau (Mari Kartau) (tolaik Soboleva). Svarīgs pienesums bija arī Tallinas Tehniskās Universitātes zinātniekam, konceptuālajam māksliniekam un fotogrāfam Martam Viljusam (Mart Viljus). „Faculty of Taste“ vārdu nesošās mītnes intelektuālo vadību uzņēmās Pēteris Linnaps un Eve Kīlere.

Lielākā daļa [‘mɔbil] dalībnieku bija otrā vai trešā kursa studenti, kuri, Pētera Linnapa laikmetīgās mākslas lekcijās paplašinājuši savu redzesloku, ar entuziasmu izvirzīja fotogrāfijā un instalācijā balstītu konceptuālismu sava pasaules uzskata centrā. Deviņdesmitie gadi bija postkoloniālisma un paškoloniālisma virpuļviesulis, un jaunie studenti ar aizrautību vēlējās tajā iesaistīties un pārvērst šos procesus mākslā. Viņiem bija jāpanāk mākslinieciskā attīstība, procesā, kurā tiem iepriekš bija liegts piedalīties, bet tagad bija jāatgūst zaudētais. Viņi centās kļūt par daļu no Rietumu kultūras telpas, kur fotogrāfijā un nejaušos objektos balstīts konceptuālisms jau gadu desmitiem bija cienījama izstāžu sastāvdaļa.

Jaunie mākslinieki, kuri mākslas pasaulē ienāca caur Vēstures fabriku, vēlējās parādīt, kā tiek konstruēta vēsture, atklāt „objektīvas” informācijas relativitāti, demonstrēt manipulācijas stratēģijas un mācīt cilvēkiem apšaubīt uzvarētāju veidoto atmiņu un realitāti. Bija tik daudz interesantu tēmu, kurām pievērsties: objektīvas patiesības neesamība; patiesības radīšanas mehānismu atmaskošana; simulācijas, falsifikācijas un naratīvi; subjektīvas atzīšanās; zīmes un nozīmes attiecību problemātika; interpretācijas iespēju noteikšana; vara definēt un noteikt noteikumus; manipulācija, reklāma, psiholoģiskais terors un citas tēmas.

Īsajā darbības periodā [‘mɔbil] galerija sarīkoja divpadsmit grupu izstādes un neskaitāmas galerijas dalībnieku darbu personālizstādes. 1997. gada pirmajā pusē grupa atkal pievērsās brīvprātīgajam darbam, organizējot Sāremā biennāli Iebrukums (Invasion), kurā piedalījās arī daudzi [‘mɔbil] dalībnieki. Līdz ar Iebrukumu [‘mɔbil] stāsts noslēdzās. Dalība biennālē bija kā brieduma apliecinājums: viņi bija nonākuši no studentu izstādes līdz galvenajam notikumam un pēc tam iegājuši pieaugušo pasaulē. 1998. gadā notika vēl viena, pēdējā izstāde — pilsētvides festivāls OUT, kas kļuva par skumju nekrologu [‘mɔbil] galerijas zelta laikmetam.

Izstāde, kas veltīta [‘mɔbil] galerijas 30. gadadienai, apvieno nedaudzos no tā laika saglabājušos mākslas darbus un bijušo [‘mɔbil] dalībnieku pavisam jaunos darbus, kuros turpināta vēstures rakstīšanas procesa analīze.

Mākslinieki: Eve Kīlere (Eve Kiiler), Lennarts Mends (Lennart Mänd), Mart Viljuss (Mart Viljus), Pireta Reni (Piret Räni), Margota Kaska (Margot Kask), Arne Māsiks (Arne Maasik), Marko Laimre (Marco Laimre), Pija Rubere (Piia Ruber), Mare Tralla (Mare Tralla), Pēteris Linnaps (Peeter Linnap), Kadrija Kangilaski (Kadri Kangilaski), kā arī Tomass Teniso (Toomas Tõnissoo), Renē Haljasmē (Rene Haljasmäe) un Siram.

Kuratore: Pireta Reni (Piret Räni)

Grafiskais dizains: Pireta Reni (Piret Räni)

Koordinators: Renē Krīss (Rene Kriisa)

Izstādes komanda: Indreks Āviks (Indrek Aavik), Ričards Adangs (Richard Adang), Sīms Asmers (Siim Asmer), Indreks Grigors (Indrek Grigor), Johanna Hofmane (Joanna Hoffmann), Marguss Jonsalu (Margus Joonsalu), Viktors Kiss (Viktor Kiss), Katarīna Lētsa (Katariina Leets), Katrīna Leoke (Katrin Lõoke), Anti Sārs (Anti Saar), Kristela Sibula (Kristel Sibul), Sāra Siona (Saara Sion) un Mihkels Sere (Mihkel Säre).