23.05.2026–25.10.2026
Igaunijas agrīnais modernisms savā būtībā neapšaubāmi ir rustikāls. Jaunie mākslinieki, kuri sāka darboties moderno mākslas parādību ietekmē, bieži nāca no zemnieku ģimenēm un tradicionālās lauku sabiedrības, un viņu daiļrades motīvi un tēmas nereti palika cieši saistītas ar dzimto vietu – tās dabu un ainavām. Lai gan laukos ilgāk saglabājās ierastie dzīves modeļi, arī tur nonāca jaunā laikmeta gars, kas augstu vērtēja personisko brīvību. Antslas ciemata zēniem aiz meža nojaušamie lokomotīves dūmi lika sapņot par iespējām un ceļiem citur, tā par savu jaunību atcerējies Bernhards Kangro. Tā, domājams, bija arī tur dzimušajam Karlam Perismegi. Varbūt arī viņš jau no paša sākuma sapņoja par Parīzi, pat ja šim sapnim vēl nebija nosaukuma.
Paaudze, kas devās apgūt modernisma mākslas valodu, lielā mērā nāca no laukiem, īpaši no Dienvidigaunijas. Šo saikni nav grūti pamanīt, jo par to runā arī viņu mākslas darbi. Dziļā rustikalitāte, kas izpaužas Igaunijas modernismā, ir tā unikālā īpatnība. Vai novatoriska mākslas doma varēja rasties arī laukos? Kā modernisma mākslu veidojuši lauku ģēniji? Kā 20. gadsimta sākumā netālu no Antslas zemnieku ģimenē uzaugušais Karls Perismegi kļuva par mākslinieku, kura gleznas uzrunā arī 21. gadsimta digitālās pasaules cilvēku?
Par laimīgu sakritību var uzskatīt to, ka saskarsme ar mākslas izglītību atklāja to, kas Perismegi jau bija iekšēji piemitis. Viņš izcēlās gan citu studentu vidū, gan piedaloties izstādēs. Viņa mākslā satiekas ārkārtīgi moderna attieksme – kas vietējā mākslas kontekstā īpaši izpaužas pārsteidzošās krāsu kombinācijās – un vienlaikus patiesa, tieša godīguma izjūta, ko varētu saistīt ar viņa lauku zēna raksturu. Vai tieši šī vienkāršā patiesība nav Perismegi daiļrades vislaikmetīgākā daļa?
Perismegi gleznas iedzīvina krāsa un tās lietojums. Viņa attiecības ar mākslu, šķiet, sākās tieši no krāsas, kas rosināja fantāziju. Caur krāsu Perismegi atrada kontaktu ar pasauli, kurā viņš vēlējās dzīvot. Laikabiedru atmiņu fragmentos bieži stāstīts, ka viņš it kā pazuda savā mākslā un bēga no tā sauktās parastās pasaules. Māksla bija Karla Perismegi mīļākā vieta; tai sekoja dzimtā puse un Veru apriņķa ainavas.
Līdzās Veru apriņķa dabas un dzimtās vietas ainavu gleznojumiem viņš neskaitāmās variācijās attēloja arī nelielas ikdienišķas interjera ainas. Šo darbu galvenā tēma ir cilvēka un telpas kontakta un dialoga izpratne. Vientuļa cilvēka figūra telpā – visbiežāk sieviete. Cilvēks viņa darbos nav attēlots saspringti vai ar izteiktu rakstura akcentu. Cilvēks šeit vienkārši ir – vienkāršs un gaišs, bet vienlaikus noslēpumains.
Mākslas zinātniece Heije Teijere (Heie Treier), kas rūpīgi pētījusi mākslinieka daiļradi, norādījusi, ka Karla Perismegi pozīcija Igaunijas sabiedrībā daudzējādā ziņā bija eksotiskā “Cita” pozīcija. Jau Pallases skolā viņš izcēlās ar savu veru dialektu un ātro alla prima glezniecības manieri. Viņa krāsu salikumi uz tā laika Igaunijas mākslas mierīgā fona šķita gandrīz neprātīgi intensīvi. Perismegi māksla tika uztverta kā pārāk savdabīga, pat radikāla – kā kaut kas ārpus sistēmas. Tas, kas tolaik šķita radikāls, lielā mērā bija saistīts ar viņa verieša identitāti un izcelsmi. Tieši šī pašapziņa un konservatīvajā kultūras telpā noraidītā seksuālā identitāte, iespējams, bija iemesli, kāpēc viņš nolēma palikt Parīzē, neskatoties uz sākušos karu.
Karla Perismegi māksla parāda, cik tālu iespējams nonākt ar iedzimtu patiesumu. Vienkāršākais motīvs, kas atkārtojas no gleznas gleznā – cilvēks telpā – ir gleznots tā, ka joprojām varam brīnīties par tā skaidro izteiksmīgumu. Perismegi neinteresēja laikmeta rustikālās dzīves tēlojums, piemēram, lauku darbu attēlojums, bet gan vienkāršs motīvs no tuvākās dzīves vides, kas vienlaikus ir arī mūžīgs. Ar radikālu vienkāršību viņa gleznās attēlotās dīkās, atpūšoties zvilnošās sievietes nostājās pret jebkādām sastingušām prasībām vai gaidām. Cilvēks telpā var sēdēt vai gulēt, vienkārši būt – viņš ir mūsu priekšā, bet vienlaikus paliek noslēpums. No Veru mežu vidus nākušais savādnieks ar nedaudz nolaidīgu ārieni mākslā sasniedza tik elegantu un pilnīgu harmoniju, ka viņa darbi iedvesmojuši daudzas nākamās gleznotāju paaudzes.
Izstādi papildina bagātīgi ilustrēts katalogs, kura, līdzās kuratorei, rakstus rakstījuši arī mākslas vēsturniece Heije Treijere (Heie Treier) un ASV mākslas kritiķis Harijs Trafoija (Harry Tafoya). Tajā savas pieredzes un attiecības ar Karlu Perismegi un viņa mākslu atklāj arī Kristi Kongi, Olavs Marans, Enns Lillemetss un Mari Vallikivi (Kristi Kongi, Olav Maran, Enn Lillemets, Mari Vallikivi).
Kuratore: Liis Pählapuu (Līza Pehlapū)
Maketētājs: Peeter Krosmann (Pēteris Krosmanis)
Grafiskā dizainere: Angelika Schneider (Angelika Šnaidere)
Koordinators: Rene Kriisa (Rene Krīsa)
Izstādes komanda: Richard Adang (Ričards Adangs), Nele Ambos (Nele Ambosa), Siim Asmer (Sīms Asmers), Indrek Grigor (Indreks Grigors), Joanna Hoffmann (Johanna Hofmane), Mare Joonsalu (Mare Jonsalu), Margus Joonsalu (Margus Jonsalu), Katrin Lõoke (Katrīna Leoke), Kadri Mägi (Kadri Megi), Jaanika Peebo (Jānika Pēbo), Anti Saar (Anti Sārs), Ago Teedema (Ago Tēdema)
Skati no izstādes
Foto: Marje Eelma
